Lācis, lauva un zars: Lūkojoties saulē

Māja Ziemeļvācijā kļūst par klusu liecinieci četru jaunu sieviešu dzīvei. 20. gadsimta sākumā tā izmitina Almu, tuvojoties Otrajam pasaules karam, tajā dzīvo Ērika, Vācijas Demokrātiskās Republikas laikā tā ir mājvieta Angelikai un ilgi pēc Berlīnes mūra krišanas – Lenkai. Māja ir labirints, kurā, laikiem mainoties, sievietes slēpjas, vēro pasauli, izjūt pirmos priekus un traumas. Laiks plūst kā tuvējā Elba, bet mājas sienas paliek nemainīgas, nesot agrāko dzīvju nospiedumus un atbalsis. Jauno sieviešu likteņi līdzinās cits citam, it kā atmiņas pašas par sevi tiktu nodotas caur telpu – it kā atcerētos ne tikai ķermeņi, bet arī pati zeme.

Režisore un scenārija līdzautore Maša Šilinska stāsta, ka ideja par filmu radusies Altmarkā, kur tā arī uzņemta. Šim reģionam, kas atrodas starp Berlīni un Hamburgu, ir īpaša aura, ko piešķir Elba, savulaik Austrumvācijas un Rietumvācijas robežupe, kas apliecina valsts sarežģīto vēsturi. Daudzslāņainajā kinodarbā, balansējot starp maigumu un traumu, klusumu un kliedzieniem, būtiska ir Šilinskas un operatora Fabiāna Gampera sadarbība – viņa kamera darbojas kā vēl viens varonis. Filmas pirmizrāde notika Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā, kur tā saņēma žūrijas balvu. Vācija filmu izvirzījusi Oskara nominācijai, un astoņās kategorijās filma nominēta Eiropas kino balvai.

Filma vācu valodā ar subtitriem latviešu un angļu valodā.